trešdiena, 2007. gada 21. novembris

Lietas un lietotāja savstarpējās attiecības

Ieejot veikalā, lielākā daļa nolūko lietu un tad izdomā, vai var to atļauties. Svarīgs aspekts ir nepieciešamas un praktiskā pielietojuma koeficents.
Tās regulāra izmantošana attiecīgajās situācijās liekas tik normāla un ikdienišķa darbība.
Iespējams, ka tehnoloģisko inovāciju un citu brīnumu iespaidoti cilvēki viens otru sāk uzskatīt par lietām, kuras visbiežāk var ieslēgt ar zaļo, bet izslēgt ar sarkano podziņu, dibinot vienvirziena komunikāciju, kas balstīta uz dažādiem "ērtības" apsvērumiem.Protams, ir jau labi, ka blakus ir runājoša mašīna, pret kuru var apieties kā pagadās. Šeit gan der iestarpināt atziņu par mainības principu. To varētu definēt kā varbūtības teorijas un bumeranga efekta hibrīdu jeb krustojuma rezultātu. Citiem vārdiem sakot, neilgā laika sprīdī lieta var kļūt par lietotāju un otrādāk. Lai cik tas arī skarbi neizklausītos, bet šī lomu maiņa ir pat veselīga, jo kā jau cilvēki bieži uzsver" katrs jau mācās no savām kļūdām un pieredzes"
Otra cilvēka uzskatīšana par lietu un noderīgu priekšmetu ir augstākā egoisma izpausme.

Nav viegli būt cilvēkam!

Man ļoti patīk cilvēkus saukt par sociāliem dzīvniekiem, pašķobot nedaudz Aristoteļa definīciju. Bet lai jau paliek Aristotelis, Platons un Svētais Augustīns. Kāpēc cilvēks ir sociāla būtne? Jo par spīti spējai eksistēt vienatnē, viņš tomēr labprātāk izvēlas sabiedrību un komunikāciju ar citiem savas sugas indivīdiem.
Tieši šajā vietā arī sākas visas ķibeles, jo jautājums" kā komunicēt un konstruēt attiecības" ir palicis neatrisināts no cilvēces pirmssākumiem. (kaut gan maz ticams, ka alu cilvēku tas uztrauca, taču neiegrimsim sīkumainībā:) ) Noteiktas formulas, pēc kurām vadīties ir tikai fizikā, matemātikā un nelielā īpatsvarā arī ķīmijā, jo tur daudz ko nosaka vielas daudzums, koncentrētība, katalizātora klātbūtne utt. bet ne jau par to ir šis stāsts.
Nav vienotas formulas, kā sekmēt un uzlabot komunikāciju, jo viss ir relatīvs un interpetējams, īsāk sakot, subjektīvs.
It kā jau liekas - nu kādas problēmas, atliek tikai klausīties, ko otrs runā un izdarīt dažāda veida un rakstura secinājumus. Taču cilvēki ir tik sasodīti sarežģitas būtnes, ka viņiem nepietiek ar verbālajiem un neverbālajiem kodiem un to dekodēšanu. Tam visam pa vidu tiek meklēti zemteksti, iespējamie mērķi un nolūki. Nav brīnums, ka cilvēka smadzenes pat 21. gadsimtā ir neizpētītā zona. Tur notiek tādi procesi, kurus tik vienkārši nav iespējams izskaidrot. Cilvēki ir sarežģītas būtnes, tāpēc arī attiecības ar sev līdzīgajiem mums ir īsta šķēršļu josla, kuru pārvarēt ne kuram katram izdodas. Ne velti pat komunikablākie sirdī ir vientuļi kā jūras vēzīši. Kā nekā, no virspusējas komunikācijas neviens baudu negūst.

Mediju elkdievība

Mani pēdējā laikā nomāc daudz un dažādi filozofiska rakstura jautājumi. Viens no tiem ir manis pašas formulētais jēdziens un tajā ietvertā darbība, kuru definēju kā mediju elkdievību. Tieši mēs, žurnālisti, redaktori un citi ar informācijas apstrādi saistītie cilvēki paceļam dažus cilvēkus "augstāk par sevi", savu klausītāju, lasītāju un skatītāju.
Pavērojot ziņas, nav jābūt īpaši apdāvinātam matemātriķim, lai aprēķinātu zināmo cilvēku dominanci žurnalistikas produktos . Žurnālisti atspērušies citē politiķu(viņu PR cilvēku izdomātos tekstus) pat ja tie ir bezsaturīgi, jo galvenais taču ir atsaukšanās uz autoritāti. Kalvītis var tikai pašķobīties un žurnālisti to izmantos. Kaut gan kāds zemāka ranga cilvēks paudīs kaut ko patiesi sakarīgu. Viņam tikt mēdiju dienaskārtībā ir ļoti grūti, jo viņu taču var nezināt.Īsāk sakot, galvenais, lai esi slavens, zināšanas konkrētajā jomā nav nepieciešamas.
Tad atliek tikai viens jautājums, kas ir svarīgāks - saturs vai cilvēks?
Ja politiķu, tiesnešu un ierēdņu gozēšanās medijos ir vēl attaisnojama ar to, ka viņi ietekmē sabiedrības dienaskrātību, bet ko manā, kā parasta ierindas cilvēka, dzīvē maina fakts, ka kāda tā saucamā slavenība skolā špikoja tā vai savādāk?
Šis viennozīmīgi ir akmens žurnālu dārziņā, jo tieši šie mediji visvairāk tiražē atšķirību" mēs - viņi!" Jauniešu žurnālos atsaukšanās uz tā saucamājām Latvijas slavenībām ir obligāta. Bet nafig? Lai neattīstītā personība censtos līdzināties "slavenajiem un populārajiem". bet kas ir viņi un kas mēs - parastie ierindas pilsoņi un neplisoņi? Nevienu gan uzšķērdusi neesmu, taču esmu pārliecināta, ka viņiem tāpat kā mums asinis ir sarkanas, ir aknas un nieres un citi orgāni. tad kādēļ mediji viņus paaugstina kā tādus pārcilvēkus un etalonus?
Cilvēkam, manuprāt, ir jāattīsta sava personība, nevis jācenšas klonēt Parisa vai Britnija. Tādēļ mūsu(žurnālistu)uzdevums ir veicināt katra cilvēka individualitātes attīstīšanu, savu stiprāko pušu un talantu apzināšana, nevs nonstopā jāreklāmē dziedātāji, mūziķi un tie, kas vienkārši jūtas anormāli slaveni, jo plātījuši muti virs fonogrammas šovā " Divas zvaigznes" vai šķībo dziedāšanu nomākuši ar plikumiem šovā " Dziedi ar zvaigzni"
Vai šis dalījums slavenie un parastie nav elkdievības izlausmes forma,kurā masu mediji ir tikuši pie uzkatu tiražētāju un izplātītāju lomas?

sestdiena, 2007. gada 3. novembris

Zviļņu teorija!

Laiks nepielūdzami iet uz priekšu ik pa sekundei vien. Vienā mirklī dzīve var mainīties līdz nepazīšanai. Atsaucoties uz daudzu nīsto evolūcijas teoriju, man gribētos citēt šo frāzi Izdzīvos, kas pielāgosies! atkal un atkal. Ne jau tāpēc, ka vienā no daudzajiem smadzeņu centriem man kaut kas aizgājis īssavienojuma režīmā. Tā vienkārši ir skarbā realitāte un pasaules kārtība.
Tāpat kā Pavlova sunītis ātri saprata gaismiņas un ēdiena saistību, arī mēs pārāk ātri pierodam. Cilvēki ir sociālas būtnes, kas bieži vien cieš no pieraduma sindroma. Mums pārlieku patīk jau zināmais un izzinātais. Šis sajūtas līdzinās sēdēšanai mīkstā un jau iesildītā zvilnī. Tāpēc ir tik grūti saņemties un piecelties no tā, lai meklētu ko labāku pat tad, kad vecajam cīņu biedram jau atsperes duras dibenā. Mēs purpinam, bet tāpat neceļamies, lai dotos kā labāka meklējumos.
Taču stāsts jau nav par zvilni, bet par cilvēkiem, kuri nespēj pieņemt izmaiņas. Dzīve dažreiz ir tik ciniska maita, ka nostāda mūs, mazos nabadziņus, neciešamā situācijā. Uz spēlēs ir likti savi un apkārējo nervi. Man žēl, ka mēs nemīlam sevi pat tiktāl, lai saudzētu tieši tās šūnu grupas, kas ir visjūtīgākās, respektīvi neironus.
Ir tik ērti pieķerties vienam cilvēkam, uzlikt tumšas saulesbrilles un ieciklēties uz vienu konkretu attiecību definīciju, ignorējot izmaiņas. It kā liekas, nu kādas problēmas, dzīvo kā Miera un pieticības zemē. Atrodi pāris cilvēkus un ieciklējies uz mūsu labajām attiecībām un dzīvo zaļi. Lai būtu interesantāk, tā tās lietiņas nenotiek. Cilvēki mainās, līdz ar to arī prioritātes un dzīves mērķi utt. !
Pienāk brīdis, kad atsperes dibenu sāk durstīt neciešami, tāpēc sliešanās augšā ir tikai izdzīvošanas jautājums.
Attiecinot to uz cilvēkiem: ir tikai divi kategoriski risinājumi. a) pielāgojies un transformējot attiecības. (pēc liktenīgiem pavērsieniem nevajag censties mākslīgi atgūt attiecību iepriekšējo kvalitāti. tā vietā veidot jaunu). B) pagriezt muguru! Pasaulē ir aptuveni 6 miljardi mūsu( tiesa gan ķīniešu, indiešu un citu šāda paveida cilvēku ir vairāk)
Seši ar deviņām nullēm, manuprāt, ir pietiekami iespaidīgs skaitlis, lai dotos kā labāka meklējumos.
Visticmāk jaunais zvilnis spēs aizvietot iepriešējo .Iespējams būs pat labāks:) visticamāk, jo no kļūdām mācās.
Un vispār - ja kādam radājs jautājumi, kapēc zvilnis - tāpēc, ka pozitīvas attiecības ir ērtas un izdevīgas, lai kā mums nepatiktu to atzīt. Ja tie būtu mani aklie pieņēmumi, mēs visi kultos pa dzīvi kā vēzīši vientuļnieki pa bentosu un būtu anormāli apmierināti ar savu un tikai savu sabiedrību;)