Pašreizējā Latvijas situācijas diagnoze. Praktiskais Kants. Verdziskā apziņa.

Nē, es neesmu no tiem, kuri ar vienkāršiem vārdiem spēj paskaidrot sarežģītās Imanuela Kanta filozofiskās idejas, transcendences un visu pārējo pavisam vienkārši, nu tā, lai visi saprot.
Atzīšos godīgi, nekad neesmu arī to mēģinājusi. No Imanuela Kanta intelektuālā mantojuma pīrāga es esmu nokodusi tikai tik daudz, cik man vajag un cik spēju sagremot. Mans kumoss ir viņa ne tik kantiskais raksts „Kas ir apgaismība”. Ģeniāli vienkāršs un praktiski trāpīgs ir šis filozofiskās domas milža mazais sacerējums.
Mana mīļākā vieta tajā ir pirmā rindkopa: „Apgaismība ir iziešana no nepilngadības, kurā cilvēks atrodas savas vainas dēļ. Nepilngadība ir nespēja lietot savu sapratni bez cita vadības.” It kā vienkārši vārdi, taču tajā pašā laikā tik uzrunājoši. Kants kā tāds prāta ķirurgs, pēc tā rūpīgas izpreparēšanas, dod diagnozi- a) mums visiem ir sapratne, bet ne visi to lieto; b) ja tu nelietosi savu prāti pats, to vadīs kāds cits.
Kāpēc es to rakstu? Jo man liekas, ka Latvijas cilvēku lielākā problēma, vismaz daļas, ir tieši nespēja kvalitatīvi lietot savu sapratni, ieslēgt kritiskās domāšanas sarkano pogu un rūpīgi vētīt, visu, kas notiek apkārt. Liela daļa dzīvo nepilngadības tumsā. No vienas puses tajā it kā ne visai labi jūtas, bet tajā pašā laikā, neko nav gatavi darīt, lai situāciju mainītu.
Jā, mums patīk kurnēt, ka atkal tiek celti elektrības tarifi, kāda institūcija izšķērdē naudu bezjēgā un cik slikti mēs dzīvojam, it īpaši pensionāri. Bet tajā pašā laikā, neviens nav gatavs ko mainīt, pat ne tādā līmenī, lai „patītu atpakaļ filmu”, ejot pie vēlēšanu urnām. Vēl kā tagad atceros atbildes, ko cilvēki man sniedza, kad lūdzu komentēt savu izvēli 10.Saeimas vēlēšanās. Kāds vēlēja par Valdi Dombrovski, jo redzējis viņu televizorā, bet pārējos deputātus un partiju sarakstus redzēja pirmo reizi, cits nobalsoja tāpat kā kaimiņš, bet vēl kāds noticēja populismam, ka līdz ar „Saskaņas centra” nākšanu pie varas mūs atdos Krievijai, un to pieļaut nedrīkstot. Tik nereālas, man pat gribētos teikt, sirreālas, atbildes sniedza cilvēki, kuri šajā zemē pabijuši vairākus desmitus gadu. Nekā citādāk, kā sava saprāta nelietošanu „saimniecībā” to nosaukt nevar. Ja mēs gribam, lai ievēlētie deputāti un viņu ieceltie ministri strādā atbildīgi, tādiem savā izvēlē jākļūst arī mums pašiem, jo pretējā gadījumā nekas mainīsies. Tikai tad, kad politiķi sapratīs, ka vēlētāji visam seko līdzi, atceras un „tur roku uz pulsa”, iespējams, būs spiesti rīkoties atbildīgāk, ja gribēs Jēkaba ielas 11 nama krēslus deldēt vēl vienu četrgadi.
Pirms nedēļas biju „Vienotības” pasākumā, kurā tās līderi jau runāja par gatavošanos pašvaldību vēlēšanām 2013. gadā. Tikpat laicīgiem vajadzētu būt arī vēlētājiem, atceroties ne tikai smaidīgo politiķi uz priekšvēlēšanu plakāta, bet paturēt prātā arī nedarbus, muldēšanas, solījumu nepildīšanas un savtīgu interešu realizēšanu uzreiz pēc nokļūšanas „pie siles”. Priekšvēlēšanu kampaņas es aicinu uztvert kā pariju centienus un labās gribas žestu bezdarba samazināšanas virzienā, jo šajā laikā pie darbiem vai vismaz papildus šeptētm tiek saujiņa cilvēku, nopelnot pāris latus kaut vai dalot bukletus.
Taču nekādā gadījumā to nedrīkst uztvert nekritiski un balsot par smukākajiem, vairāksolītājiem un murkšķētājiem, kuri dievojās, ka nodokļus necels un pensijas nesamazinās. Bet līdz ko Saeimā iekšā, tā aste gaisā un „čau!”, kādas vairs tur vēlētāju intereses, pensijas un nodokļu necelšana. Vēl 27.februāra „Nekā personīga” Valdis Dombrovkis kaut kā pilnīgi sviestaini centās izlocīties, atbildot uz jautājumiem par solījumiem necelt nodokļus. Izrādās, ka tos, kurus solījuši necelt, pagaidām necelšot, bet tos citus gan. Ka tik pēc mēneša šie nodokļi atkal nekļūst par tiem nodokļiem.
Interesanti zināt, ko valdošā kliķe teiks mazinot pensijas- mēs nesolījām pensijas nesamazināt šādi, bet, ka to darīsim citādāk, nu gan neko neteicām. Īsāk sakot, mūs gaida kārtējā vāvuļošana. Un cienījamie vēlētāji, lūdzu, negāniet valdību un Saeimu, kad tā atkal ķersies pie pensiju mazināšanas, jo jūs, jā tieši jūs, nevis Motopeles no Marsa, šīs personālijas tur salikāt. Ikvienam, kurš balsoja par pašlaik pie varas grožiem esošajiem spēkiem, ir jāņem vērā, ka jūs akceptējāt šo virzības kursu un rīcību pensiju mazināšanā, un devāt zaļo gaismu to darīt vēlreiz. Tamdēļ čīkstēšana, ka „šitie nelieši atkal grasās mazināt pensijas” ir nevietā, ja reiz paši iedevāt viņiem šīs tiesības. Politiķi jau sen ir sapratuši, ka vēlētājs ir žēlsirdīgs (lietoju šo vārdu, lai neteiktu skarbāk) un līdz nākamajām vēlēšanām būs atkal visu aizmirsis. Un kamēr mēs aizmirsīsim, tikmēr dzīvosim nepilngadības tumsā vēl ilgi ņaudot kā melni kaķi tumšā naktī. Varam bļaut, cik gribam, bet tāpat mūs neviens neredz.
Savukārt manis pieteiktā verdziskā apziņa ir kā katalizators jeb šajā gadījumā nepilngadības efekta pastiprinātājs, važas, no kurām atsvabināties ir grūti. Latvieši tik ilgi ir bijuši zem „jūga”, ka, nonākot brīvībā, mēs vairs nespējam dzīvot normāli. Šeit nāk prātā Platona „Valstī” piedāvātā analoģija ar alu. Cilvēki, kuri visu mūžu pavadījuši tumšā alā un redzējuši tikai ēnas uz sienām, to sāk uztvert kā realitāti, un izkļūstot no alas, tie grib atpakaļ tajā. Īsāk sakot, viņiem nevajadzētu mākoņus, puķes, zāli un pat ne mobilos telefonus. Viņu īstā pasaule ir tur- tumšajā alā. Tāpat arī mums. Gribas stingro roku, kas skalda un valda pār mums, neliek pašiem domāt un piepūlēties, dzīvojot „Miera un pieticības zemē”.
Ak, jel, aizmirstiet! Tā ir utopija! Fridrihs Nīče ir pārrēķinājies, norādot, ka kristietība ir iznīcinājusi cilvēka dabisko egoismu. Tas nekur nav pazudis, vienkārši, tāpat kā ļoti daudzas lietas kristīgajā kultūrā, arī egoisms ir ieņēmis jaunus, divkosīgus apveidus.