Man ļoti patīk cilvēkus saukt par sociāliem dzīvniekiem, pašķobot nedaudz Aristoteļa definīciju. Bet lai jau paliek Aristotelis, Platons un Svētais Augustīns. Kāpēc cilvēks ir sociāla būtne? Jo par spīti spējai eksistēt vienatnē, viņš tomēr labprātāk izvēlas sabiedrību un komunikāciju ar citiem savas sugas indivīdiem.
Tieši šajā vietā arī sākas visas ķibeles, jo jautājums" kā komunicēt un konstruēt attiecības" ir palicis neatrisināts no cilvēces pirmssākumiem. (kaut gan maz ticams, ka alu cilvēku tas uztrauca, taču neiegrimsim sīkumainībā:) ) Noteiktas formulas, pēc kurām vadīties ir tikai fizikā, matemātikā un nelielā īpatsvarā arī ķīmijā, jo tur daudz ko nosaka vielas daudzums, koncentrētība, katalizātora klātbūtne utt. bet ne jau par to ir šis stāsts.
Nav vienotas formulas, kā sekmēt un uzlabot komunikāciju, jo viss ir relatīvs un interpetējams, īsāk sakot, subjektīvs.
It kā jau liekas - nu kādas problēmas, atliek tikai klausīties, ko otrs runā un izdarīt dažāda veida un rakstura secinājumus. Taču cilvēki ir tik sasodīti sarežģitas būtnes, ka viņiem nepietiek ar verbālajiem un neverbālajiem kodiem un to dekodēšanu. Tam visam pa vidu tiek meklēti zemteksti, iespējamie mērķi un nolūki. Nav brīnums, ka cilvēka smadzenes pat 21. gadsimtā ir neizpētītā zona. Tur notiek tādi procesi, kurus tik vienkārši nav iespējams izskaidrot. Cilvēki ir sarežģītas būtnes, tāpēc arī attiecības ar sev līdzīgajiem mums ir īsta šķēršļu josla, kuru pārvarēt ne kuram katram izdodas. Ne velti pat komunikablākie sirdī ir vientuļi kā jūras vēzīši. Kā nekā, no virspusējas komunikācijas neviens baudu negūst.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru