Pirms nedēļas no kurpnieka atnesu divus zābakus – praktiskus un vienkāršus ādas un «glamūrīgus» un nepraktiskus ne- ādas zābakus, kurus kārtējo reizi steigā biju nopirkusi par pēdējā pāra cenām. Atstāju zābakus koridorā, apsēdos uz gultas malas un sāku domāt gan par attiecībām ar cilvēkiem, gan zābakiem – kurus vilkt labāk. Bet daudz sarežģītāks jautājums ir par attiecībām jeb kā izdarīt pareizo izvēli starp tukšu «glamūru» un pelēcīgu praktiskumu?
Lai cik tas dīvaini nebūtu, bet tieši mani zābaki man netiešā veidā deva atbildi uz to, jo nākamajā rītā lija lietus un es nedomājot uzvilku melnos ādas zābakus, atļaujot sudrabkrāsas spicpurņiem vēl kādu laiku koridora kaktā sabūt. Vai kājas būs siltumā un nepaliks mitras, tas bija galvenais jautājums, un tieši tajā mirklī par eksterjeru tik daudz nemaz ar nedomāju. Līdzīgi taču ir ar cilvēkiem. Ja gribam draugus, paziņas vai mīļoto cilvēku kā līdzekli, tad arī nākas samierināties, ka lietū kājas samirks jeb attiecību terminoloģijā runājot, brīdī, kad cilvēks būs visvairāk nepieciešams, viņš pazudīs. Īsāk sakot, nekādu pleciņu uz kura paraudāt nebūs. Ja cilvēkam morāle un sirdsapziņa tomēr nav tie vārdi, ko jāmeklē svešvārdu, terminu vai rudimentu vārdnīcā, tad arī formālu iemeslu visticamāk varēs sagaidīt, proti – esmu aizņemts, man nav laika utt. Taču izvēloties šo personu par draugu vai mīļoto cilvēku, ir jārēķinās, ka attiecības būs virspusējas un uz simbiozi labākajā, bet parazītismu sliktākajā gadījumā balstītas. Īsāk sakot, vilšanās ir neizbēgama. Protams, pastāv arī izņēmuma gadījumi, jo ir cilvēki, kas lētos dermatīna zābakus valkā ilgi. Taču tie nekad nesniegs tādu stabilitāti kā ādas zābaki, neatkarīgi no tā, vai skaisti un ar puķēm, vai pavisam vienkārši. Taču pēc šķiršanās no desmit latiem – par katru no zābakiem pa pieciem latiem, es sapratu, ka nepraktiskos zābakus vairāk nelabošu, jo no tā nav jēgas, it īpaši tagad, kad jācenšas taupīt. Protams vēl, arī ādas zābakiem ir ne mazums problēmu, taču tās ir sekundāras, jo netraucē pildnīt to pamatfunkciju – pasargāt manas 36 izmēra kājiņas no samirkšanas. Tādēļ mazos melnos puszābakus uz remontu nesīšu kādu laiku, līdz varēšu atļauties nopirkt vēl kādu ādas zābaku pāri.
Lai cik triviāli analoģija ar zābakiem arī neizklausītos, cilvēciskajās attiecībās notiek tieši tas pats. Taču dažkārt, kad kājas izmirkušas un iesnas klāt, mēs esam aizmiruši, ka paši šos zābakus izvēlējāmies, neviens taču tos nedz pirkt, nedz vilkt nespieda. Man patīk tā apziņa, ka mums tomēr ir izvēle, tikai galvenais ir izvēlēties pareizo variantu.
trešdiena, 2009. gada 21. oktobris
sestdiena, 2009. gada 17. oktobris
Šķēle atgriežas politikā. Ko Latvijas vēlētājiem varētu ieteiktu Kants
Nu jau kādu laciņu mūsu mazās valstiņas plašsaziņas līdzekļus burtiski taranē ziņas, ka Tautas partijas «tēvs» Andris Šķēle atgriežas politikā. Saprotams, arī šoreiz –lai strādātu un izvestu Latviju no krīzes. To pašu valsti, kuras ekonomiku viņš salīdzināja ar krupi, kuru jāmet siltā ūdenī, nevis jāvāra. Šobrīd gan krupis peldas ledus ūdenī un ir sastindzis. Taču pat kārtīgs astotās klases skolēns, kurš mācījies zooloģiju, zina, ka vardes, tostarp, krupji ir abinieki. Tas nozīmē – līdz ko ūdens kļūs siltāks, tā asinis viņa dzīslās sāks atkal riņķot, un pie mēreni siltas temperatūras tas pat sāks kurkstēt tā, ka nedzirdēt to nebūs iespējams. Lai tā notiktu, ūdens ir nedaudz jāpasilda. Un tieši tas ir ministru, deputātu un citu «svarīgo» cilvēku uzdevums. Tieši viņiem ir jāsasilda pavards, no tā uzsils ūdens, un krupis tajā pamodīsies pats. Bakstīt ar koku nevajadzēs. Šeit ir tikai viens jautājums – vai Šķēli vajag laist pie šī pavarda kurināšanas? Jo pastāv risks, ka iekuram domātos zarus šis kungs varētu palikt zem kāda cita, piemēram, sava uzņēmuma pavarda.
Melnajiem briļļu rāmjiem kustoties vien, TV raidījumā reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns apbalvoja, ka minētais personāžs jau vienreiz mūsu mazo valstiņu no krīzes esot izvedis. Ministra viedokli jau apšaubīt nav jēgas, jo ko gan viņam citu teikt – kā nekā, iespējams tieši pateicoties Šķēlem, viņš ir tur, kur ir un tādas smalkas brilles var atļauties.
Šķēle patiesi iespējams ir labākais Latvijas «shēmotājs», tikai nekas neliecina, ka shēmas tiktu bīdītas manā, manas mammas, darba kolēģu un citu Latvijas iedzīvotāju labā. Tas, ka politiskajās reklāmās īsi pirms vēlēšanām viņš būs glīti uzprišināts, un runās skaistus vārdus, vēl nenozīmē, ka tie materializēsies darbos. Bet, atšķirībā no jaunpienācējiem, Šķele politikā ir sabijis tik ilgi, ka par viņu var spiest pēc darbiem, un, lai mēs pēc gada atkal nebūtu pie sasistas siles, bet ar misteru «Kampēju» priekšgalā, vēlētājiem jābalso atbildīgi.
Kā raksta Im. Kants «Apgaismība ir iziešana no nepilngadības, kurā cilvēks atrodas savas vainas dēļ. Nepilngadība ir nespēja lietot savu sapratni bez cita vadības.» Viņš kā nepilngadības iemeslus min slinkumu un gļēvumu, un, ja to attiecina uz mūsdienu vidējo vēlētāju, Kants ir trāpījis desmitniekā. Rodas iespaids, ka mēs vairāk ticam solījumiem, kas pirms vēlēšanām birst kā no pārpilnības raga, nekā mazliet piepūlamies un paanalizējam to cilvēku darbu, kuru sejas jau esam redzējuši četrus, astoņus, divpadsmit un astoņpadsmit gadus klīstam pa Saeimu, Ministru kabinetu un Rīgas pili. Arī Šķēli patiesībā var pieskaitīt pie varas gaiteņu mēbelēm, pat ar pamatīgu apdilumu. Tādēļ vērtēt viņu pirms vēlēšanām kā baltu lapu būtu vislielākā tumsonība, ko Latvijas vēlētāji varētu izdarīt, pierādot savu nepilngadību. Un, kā zināms, nepilngadīgajiem vienmēr ir aizbildņi – labāki vai sliktāki. Un esot par aizbilstamo, esam šo cilvēku varā. Taču atšķirībā no adoptēta bērna, mēs, vēlētāji, varam izvēlēties!
Melnajiem briļļu rāmjiem kustoties vien, TV raidījumā reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns apbalvoja, ka minētais personāžs jau vienreiz mūsu mazo valstiņu no krīzes esot izvedis. Ministra viedokli jau apšaubīt nav jēgas, jo ko gan viņam citu teikt – kā nekā, iespējams tieši pateicoties Šķēlem, viņš ir tur, kur ir un tādas smalkas brilles var atļauties.
Šķēle patiesi iespējams ir labākais Latvijas «shēmotājs», tikai nekas neliecina, ka shēmas tiktu bīdītas manā, manas mammas, darba kolēģu un citu Latvijas iedzīvotāju labā. Tas, ka politiskajās reklāmās īsi pirms vēlēšanām viņš būs glīti uzprišināts, un runās skaistus vārdus, vēl nenozīmē, ka tie materializēsies darbos. Bet, atšķirībā no jaunpienācējiem, Šķele politikā ir sabijis tik ilgi, ka par viņu var spiest pēc darbiem, un, lai mēs pēc gada atkal nebūtu pie sasistas siles, bet ar misteru «Kampēju» priekšgalā, vēlētājiem jābalso atbildīgi.
Kā raksta Im. Kants «Apgaismība ir iziešana no nepilngadības, kurā cilvēks atrodas savas vainas dēļ. Nepilngadība ir nespēja lietot savu sapratni bez cita vadības.» Viņš kā nepilngadības iemeslus min slinkumu un gļēvumu, un, ja to attiecina uz mūsdienu vidējo vēlētāju, Kants ir trāpījis desmitniekā. Rodas iespaids, ka mēs vairāk ticam solījumiem, kas pirms vēlēšanām birst kā no pārpilnības raga, nekā mazliet piepūlamies un paanalizējam to cilvēku darbu, kuru sejas jau esam redzējuši četrus, astoņus, divpadsmit un astoņpadsmit gadus klīstam pa Saeimu, Ministru kabinetu un Rīgas pili. Arī Šķēli patiesībā var pieskaitīt pie varas gaiteņu mēbelēm, pat ar pamatīgu apdilumu. Tādēļ vērtēt viņu pirms vēlēšanām kā baltu lapu būtu vislielākā tumsonība, ko Latvijas vēlētāji varētu izdarīt, pierādot savu nepilngadību. Un, kā zināms, nepilngadīgajiem vienmēr ir aizbildņi – labāki vai sliktāki. Un esot par aizbilstamo, esam šo cilvēku varā. Taču atšķirībā no adoptēta bērna, mēs, vēlētāji, varam izvēlēties!
Abonēt:
Ziņas (Atom)