Grābekļu teorija

Lai kā arī mēs necenstos izvairīties, apsolītos "nekad" tomēr kāpjam uz viena un tā paša grābekļa atkal un atkal.

Morālā aizsargsistēma

Mūsu organisms ir tik pilnīga sistēma, ka tā funkcionēšanas pamatprincipus kā analoģijas var izmantot gandrīz ikvienā situācijā. Domājot, par to, kas tad nosaka mūsu morālo pozīciju, nonācu pie dīvaina salīdzinājuma par grādīgo dzērienu, gremošanas sistēmas un cilvēka morālās pozīcijas kopsakarībām.
Pirmo reizi tā pa krietno piedzeroties, deviņiem no desmit ir pamatīgākā vemšana vai citādas ne visai patīkamas sajūtas. Organisms brīdina smadzenes, ka ir saindējies un kaut kas jādara lietas labā! Šāda aizsargreakcija ir tikai normāla, tāpat kā kauns, ja esi rīkojies nepareizi, neētiski utt. Lai cik dīvaini arī neliktos, šīs sajūtas nav nekas slikts, jo parāda, ka cilvēkam ir kaut kādi principi, izpratne par vērtībām un pareizas un nepareizas rīcības attiecībām. Sliktāk ir tad, ja nav ne mazāko pašpārmetumu, kauna vai sirdsapziņas mokas. Tas ir tāpat kā mazāko paģiru neesamība pēc kārtīga kodiena, kas liecina, ka organisms ir pieradis pie indēšanas un vairāk nesignalizē, ka ir slikti!
Neviens nav perfekts, un kāja uz nedarbiem paslīd katram. Citam biežāk, citam retāk. Tas ir tikai normāli un piedodami, ja pēc šādiem pasākumiem nosacīti vainīgajam tomēr ir morālā vemšana kauna vai citu sajūtu formā. Tādos brīžos ir svarīgi, lai blakus ir kāds, kas palīdz nostāties uz ceļa un turpināt doties pareizajā virzienā. Bet, ja kauna sajūta ir izzudusi, tas vien liecina, ka indivīda morālās sistēmas aizsardzība ir iznīcināta un mirusi.

Šādās situācijās nav vērts tērēt laiku cenšoties to reanimēt, atliek vien pierakstīt nāves iestāšanās laiku. Ciniski, bet nav vērts tērēt laiku un nervus cenšoties atdzīvināt mirušo, ja pat ārsti kādā brīdī atslēdz aparātus un elektrošoka aparātu vairāk neuzlādē. Lai cik tas smagi arī nebūtu, ir jāsaprot, ka tur vairs nekas nav līdzams un ir jādodas tālāk, jo ,iespējams, tieši tajā brīdi palīdzība būs nepieciešama kādam citam.

Morāle: Nav vērts tērēt laiku ar morāli mirušu cilvēku, ja reanimēšanas iespējas ir izsmeltas!

Ir muļķīgi cerēt, ka cilvēks kādreiz labosies un kļūs savādāks! Protams, ikviens ir pelnījis otru un pat trešo iespēju, taču ir jāsaprot, kuram to dod un kuram pagriezt muguru un doties tālāk!

Mīlestības suģestija!

Šķībzobainās britu grupas Darkness dziesmā jau sīki un smalki tiek iztirzāta mīlestības kā sajūtas tematika. Nē,tā nav gaudulīga balāde iz sērijas" tu mani pameti, mirstu nost!" bet par mīlestību kā sajūtu, kuru var kontrolēt un interpetēt!
Un taisnība jau vien ir tajā štellē!Man liekas arvien mazāk cilvēku pakļaujas aklai sajūtai un jūtu ķīmijai... lielākā daļa smalki izfunktierē. Es nedomāju aprēķinu, kas man no tā atleks un vai man būs izdevīgi... bet... vai mēs saderam intelektuāli, fiziski un tā pa sīkumam tiek likta iespējamā attiecību mozaīka, aizmirstot ka tā ir tikai iespējamā vērsija un aiz matiem pievilkta interpetācija.
Tas līdzinās sagrieztas bildes likšanai kopā, taču mūsidenu modernismā pastāv simtiem interpetāciju, tāpēc galvai blakus var būt kājas Pikaso manierē!
Bet kur izpaužas suģestija? Elementāri - funktierēšanas procesā - tātad visu laiku. Mēs paši kļūstam par sevis apvārdotājiem un ja tas ir izdevies, galu galā sākam ticēt tam, uztverot to kā īstenību, nevis mākslīgi sakonstruētu realitāti! Protams, mums vēl ir draugi, radi un kaimiņi, kas nodarbojas tieši ar to pašu. Tāpat kā profesionāli s.a. speciālisti vai reklāmas triku meitstari, viņi mums iesmērē ideju..."mans liekas viņš/viņa tev ir piemērots/a, jums kopā būs labi...utt."
ja šie vārdi izskan jau tā šaubu periodā, notikumu attīstība kļūst sasodīti paredzama...
paradoksālākais ir tas, ka mēs sakonstruējam realitāti, kurā citam ir jādzīvo. it kā labu gribēdami nodaram īstāko kaitniecību!

Pseido suicīda aisbergs!

Šodien tika pielikts lielais punkts manai pseido suicīda(latviski - pašievainošanās) epopejai, kas izpaudās kā radošais kursa darbs univeristatē!Domājot par pašievainošanās veidiem nonācu pie pavisam ērmota secinājuma - emocionālās sāpēs var transformēt ne tikai fiziskajās, bet cita veida emocionālajās, kas izpaužas kā pašterors. Šī procesa ilustrēšanai man uzreiz nāk prātā mans mājas virtuves kombainis ar trīšžuburaino angļu vadu. Lai iespraustu mūsu necilajos divžuburu kontaktos, nepieviešams kontakta pārveidotājs - uzparikte, kas savieno divas līdz tam nesavienojamas lietas. Enerģija, jauda utt. no tā nemainās.
Salīdzinājums gaužām triviāls un vienkāršs, taču tikpat labi iederas arī pašterora skaidrojumā. Tāpat kā virtuves uzparikte darbojas ar tikpat lielu jaudu pateicoties modīgajam kontaktu pārveidotājam, tāpat arī pašmocīšanas process atbilst visiem standartiem, ja fizisko sāpju vietā tiek radītas citas sugas emocionālās sāpes. Ciniski izsakoties - lai viss notiktu pēc pilnas programmas, nav nepieciešams graizīt rokas!
Un nu pie procesa! Kā tas notiek? Pavisam vienkārši! Psiholoģiskās ciešanas, neveiksmes attiecībās ar citiem cilvēkiem tāpat agresijas veidā tiek vērstas pret sevi, taču šoreiz nevis ar šķēru palīdzību, bet pašsteroru, kas izpaužas kā sevis noniecināšana, nemitīga kritizēšana un zināma tīksmināšanās par to. Ieskaidrošanai, ka esi neveiksminieks un vispār pēdējā niecība ir tikpat postošas sekas kā fiziskai sevis ievainošanai. Iespējams, atklāju vēlreiz divriteni.. bet arī tā gadās, jo nav nekā jauna šajā pasaulē. Visu saista neredzamas saites, shēmas un analoģijas.
Visām lietām vajag nobeigumu, ieteikumus un ieteikumus kā to novērst! Šoreiz tā nebūs, jo man nav ne jausmas un uz omīšu brīnumzālīlīšu iedarbību ar nav ko cerēt! Un kamēr brīnumliedzeklis nav atrasts, es un vēl daudzi citi cilvēki turpināsim šo pseido suicīda spēlīti aizberga apakšalā. Kāpēc tieši apakšgalā? Jo sagraizītās rokas tāpat kā aisberga virsledus daļu var pamanīt jau iztālēm un aši knaši izdomāt rīcības plānu. Zemledus daļu ir samanīt daudz grūtāk, nereti par neiespējami, tāpēc arī ašais knašais rīcības plāns...........................
Ak!

Trioleta sinapses

Triolets!
Man ļoti patīk šis vārds, kā tas skan.
Atzīšos, ka tā nozīmi pat īsti neatceros, jo literatūras stundās vairāk ģenerēju savas idejas nekā sekoju līdzi notiekošajam. Labi, nav jau centralizētais eksāmens... tāpēc varu vien piedāvāt savu versiju par tēmu.
Trio - tātad trīs cilvēki. Otro salikteņa daļu varētu interpretēt kā visu iesaistīto savsatrpējās attiecības, kuras ir trioleta nervu sistēma. Taču jautājums nav par struktūru, bet savienojuma vietām(sinapsēm). No to stipruma atkarīgs tas, cik ilgi triolets varēs pastāvēt kā viens veselums. Ja nespēs, vājākais posms sairs un no trioleta pari vien paliks gara desa:) Šajā gadījumā viss būs atkarīgs no vidusposma - cik prasmīgi viņš spēs saturēt desas struktūru kopā. Tā ir atbildība! Nopietna atbildība!

Dievs kā prece!

Domājot par svītru kodiem uz precēm un uzbāzīgajām reklāmām, saistībā ar Latvijas politikā notiekošo, man rodas tikai viens secinājums. Šajā pasaulē viss ir pērkams un pārdodams. Agrāk man likās, ka tikai gandrīz. Nu es tā vairs nedomāju, jo vārds " gandrīz" izjauc esošās situācijas atspoguļojumu.
Ir pretīgi apzināties, ka pat tādas svētas vērtības kā Dievs un Bībeles saturs ir iekļuvuši lielajos komercijas džungļos.
Protams, "lieliskā" katoļu baznīca un vēlāk arī cita veida un nosaukumu institūcijas pieprakstizējās veikli iejaukties laicīgajā varā, lai nokostu kārtīgu kumosu. Un tajā brīdi visiem svētuļiem ir iestājusies " īslaicīgā amnēzija" un kristietības propogandētās vērtības un Bībeles norādījumi "netiekties pēc laicīgās varas un mantas" tā arī paliek kā mazi, melni burtiņi Lielajā grāmatā.
Bet ko tur par pagātni, jo viss plūst un mainās. Tāpēc arī reliģija pielāgojas. Par " Jauno Paaudzi" vispār klusēšu...bet tas, ka Dievs tiek izmantots kā pērkama vērtība man, pat kā nekristietei derdzas.
Tātad, kur šī komercija parādās? ļoti vienkārši - saukļos "Mācītāju partija", kas aizstāvēs kristīgās vērtības. Skaisti jau ir redzēt tik ierastās politiskās figūras pirmsvēlēšanu laikā ar kucēna acīm šiverējoties pa baznīcu. Vēlēšanas pagāja,sievas pie silikona krūtīm tika un kādi vairs tur mācītāji! Nu lieliskajai mācītāju partijai( Kurš gan tajā partijā ir mācītājs???) ir lielais pofig uz sabiedrības vēlmēm. kaut gan, tā jau ir mazākā bēda( šajā stāstā, nevis kopumā) viņi savā priekšvēlēšanu kampaņā izmantoja Dievu, Bībeli un visas kristietības vērtības, tātad komercializēja tās. Ja viņi pēc šiem principiem nestrādā, tātad tas bija tikai reklāmas triks. Tātad, Dievs ir bijis reklāmas triks! Vai nav absurdi?
Man vienkārši metas nelabi no domas, ka vēl kādu laiku būs jāskatās uz tā saucamā mācītāja Baštika liekulīgo seju. Ak, kā gribētos pajautāt, kur tad izčabēja pirmsvēlēšanu laikā dotie solījumi, Dievs un kristietības vērtību propoganda kā arī solījumi veidot godīgu politiku tāpat izčabēja?
Tas nav ciniski, bet man patiesi ir žēl Dieva, jo viņš ir kļuvis par komerciālu preci...
vai tas nav par daudz?

Nekrofīlija mūsdienu cilvēka gaumē!

Vārds nekrofīlija lielākajai daļai cilvēku neprasīs paskaidrojumus un izkaidrojumus.
Šis mīlestības veids tiek definēts kā patoloģija un psihiska novirze. Tad jau arī pārmērīgā vēlme un pārmērīgā mīlestība pret lietām ir nekas cits kā nekrofīlijas izpausme.
Kā nekā ir kāda daļa cilvēku( visbiežāk gan tās ir sievietes nevis vīrieši), kas neveido attiecības ar otru cilvēku, bet viņa bankas kontu, mašīnu un stilīgo dzīvokli. Lietu īpašnieks ir tikai vidutājs starp lietām un civēku. Tiesa gan šādus cilvēkus mēs saucam par veiksminiekiem un aprēķinātājiem. Taisnība jau vien ir, taču aprēķina pamatā ir slimīgā tieksme pēc lietām.