Šķībzobainās britu grupas Darkness dziesmā jau sīki un smalki tiek iztirzāta mīlestības kā sajūtas tematika. Nē,tā nav gaudulīga balāde iz sērijas" tu mani pameti, mirstu nost!" bet par mīlestību kā sajūtu, kuru var kontrolēt un interpetēt!
Un taisnība jau vien ir tajā štellē!Man liekas arvien mazāk cilvēku pakļaujas aklai sajūtai un jūtu ķīmijai... lielākā daļa smalki izfunktierē. Es nedomāju aprēķinu, kas man no tā atleks un vai man būs izdevīgi... bet... vai mēs saderam intelektuāli, fiziski un tā pa sīkumam tiek likta iespējamā attiecību mozaīka, aizmirstot ka tā ir tikai iespējamā vērsija un aiz matiem pievilkta interpetācija.
Tas līdzinās sagrieztas bildes likšanai kopā, taču mūsidenu modernismā pastāv simtiem interpetāciju, tāpēc galvai blakus var būt kājas Pikaso manierē!
Bet kur izpaužas suģestija? Elementāri - funktierēšanas procesā - tātad visu laiku. Mēs paši kļūstam par sevis apvārdotājiem un ja tas ir izdevies, galu galā sākam ticēt tam, uztverot to kā īstenību, nevis mākslīgi sakonstruētu realitāti! Protams, mums vēl ir draugi, radi un kaimiņi, kas nodarbojas tieši ar to pašu. Tāpat kā profesionāli s.a. speciālisti vai reklāmas triku meitstari, viņi mums iesmērē ideju..."mans liekas viņš/viņa tev ir piemērots/a, jums kopā būs labi...utt."
ja šie vārdi izskan jau tā šaubu periodā, notikumu attīstība kļūst sasodīti paredzama...
paradoksālākais ir tas, ka mēs sakonstruējam realitāti, kurā citam ir jādzīvo. it kā labu gribēdami nodaram īstāko kaitniecību!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru