Vispārēja vērtību krīze un neīsta kristīgā morāle, un nevis deflācija vai bezdarbs ir tās lietas, kas visspilgtāk raksturo esošo situāciju. Protams, arī pēdējās divas lietas, tāpat kā vēl citi ekonomiskie un sociālie faktori, ir, to noliegt neviens negrasās. Taču, ja meklējam atbildi uz jautājumu, «kāpēc?» un nemeklējam vainu ASV ekonomikas «burbuļa» plīšanā, kas radīja problēmas Rietumeiropā un pamatīgas nepatikšanas mazajā valstiņā pie Baltijas jūras, bet gan paskatamies tikai uz cilvēkiem, kas mums ir apkārt, daudz kas parādās pavisam citādāk.
Pirms vairāk kā simts gadiem Fridrihs Nīče, ar skarbas metaforas palīdzību, pirmais pievērsa uzmanību tam, kas patiesībā notiek baznīcās. Nekas nav mainījies arī šodien. Būšana par krietnu kristieti un Dieva kalpu lielākoties nozīmē būt par pauninieku ar desmit somām katrā rokā. Tās līdz augšai piebāztas ar bezjēdzīgiem rituāliem, rožu kroņu ceremonijām, nemaz nerunājot par visu «svēto» vārdu iegaumēšanas, kuru tā sauktajām tradicionālajām konfesijām netrūkst. Ir gan Svētais Augustīns, gan Svētais Pēteris un gan jau arī kādā citā galā ir pa kādam Mihailam ar, kas saprotams, ir nemazāk svēts par citiem. Un tad vēl Dievmāte, kas brauc debesīs. Nav brīnums, ka šajā burzmā vienam nabaga mirstīgam cilvēkam aizmirstās, ka tur pa vidu arī ir tāds Dievs vai Jēzus Kristus. Šeit gan varētu iebilst, ka neba nu visi cilvēki iet uz baznīcu un uzskata sevi par kristiešiem. Taču tik ilgi dzīvojot kultūrā, kurā visas vērtības ir tieši aizgūtas no kristietības un sabiedrībā pat nereti netiek nošķirts, kas ir ar kristietību, un kas tomēr nav saistīts. Līdz ar to mēs visi, gribam vai negribam, esam vairāk vai mazāk ieprogrammēti ar šo vērtību apziņu. Kas to zina, ja kāds atsauktos Fridriha Nīčes aicinājumam pārvērtēt vērtības, kaut kas būtu savādāk, bet šobrīd – kā ir tā, ir. It kā kaut kādas normas pastāv, bet tajā pašā laikā tās tiek pārkāptas bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem.
Manu pārliecību par bezvērtībām vēl vairāk nostiprināja šī vakara raidījuma «Nekā personīga» sižets par «Parex» bankas pārņemšanu. «Lielie cilvēki» bez jebkādām sirdsapziņas mokām ieguldīja n-tos miljonus šajā iestādē, protams, budžeta un nodokļu maksātāju naudu, lai KĀDS tos aši knaši izņemtu. Tas bija pagājušā gada beigās, bet šovasar nāca sekas. Ļoti smagas. Valsts izdevumi bija jāsamazina par 500 miljoniem latu un tad nu tik grieza – pensionāriem, skolotājiem un visiem tiem, kurus šai valstij būtu jāaizsargā. Nešaubos, ka Godmani, «Nasing Špešal» un citus zvērus murgi nemoka par šiem nedarbiem un Kalvīša kungu ne tik. Lai gan viņu es vēl saprastu, viņam pirmkārt būtu jāuztraucas par lieko svaru, kas labajos gados uzauga tikpat ātri kā inflācija.
Un tieši šeit arī izpaužas vērtību neesamība un pierādās vien tas, ka daudzus gadsimtus esošās vērtības ir pārstājušas darboties. Nost ar līdzcietību, tā vietā – katrs pa sevi un būt miljonāram, kaut lai pārējie desmit tūkstoši un vēl vairāk tautiešu un netautiešu «sprāgst» badā. Man gribētos zināt, vai šiem cilvēkiem nederdzās savos glaunajos džipos braucot redzēt daudzos ubagus, bomžus un salīkušās večiņas, kurām jāizvēlas, vai nopirkt zāles, mazi vai tomēr labāk samaksāt par apkuri. Bet tādēļ jau laikam radīti arī tonētie stikli, lai braucot jaunākajā X6, nenāktos to visu redzēt.
Ja es būtu optimiste, es ķertos pie Poruka kā pēdējā salmiņa, jo viņš savā agrīnajā darbā «Nākotnes reliģija» norāda, ka ateisms( kuru man gribētos definēt kā absolūtāko bezvērtību esamību) nav nekas ilgstošs. Tas ir pārejas posms no vienas reliģijas uz otru, un kā zināms, katra reliģija nes līdzi sev arī jaunu skatījumu uz vērtībām. Ja Porukam ir taisnība, tad mums vēl ir cerība.
1 komentārs:
Kāds Kalvītim sakars ar katoļiem, ko tik ļoti ienīsti?
Ierakstīt komentāru