dubultās grāmatvedības morāle..

Senie latvieši patiesībā ir bijuši varen apķērīgi un visas lietas par un ap cilvēciskajām attiecībām spējuši ietērpt trāpīgos frazioloģosmos. Pēdējā laikā man bieži nāk prātā" cita acī redz skabargu, bet savā baļķi neredz.." diemžēl arī mūsdienās ir cilvēki, kuriem acis mudž no baļķiem, bet tā vietā viņi drošticamības labad svešās acīs skabargas ar lupu meklē. Nav jau tā, ka kāds ir dikten ļauns un to vien dara, kā svešos kažokos utis meklē, vienkārši dzīve un savstarpējā komunikācija bez otra cilvēka rīcības un iespējamās motivācijas izvērtējuma vienkārši nav iespējama. Taču tik maz ir to cilvēkbērnu, kuri arī sevi spēj tik sīki un gribētos teikt arī objektīvi spēj izanalizēt.Un tajā mirklī rodas arī manis definētā dubultās morāles grāmatvedība. Mēs katrs pats sev esam pats labākais.. būtu dīvaini, ja tā nebūtu.. taču ne par to ir šis stāsts. Tieši tādēļ ir tik grūti arī atzīt savas kļūdas un to, ka nevienmēr "sliktais viņš/a" nelabvēlīgie laikapstākļie un likteņa pirksts ir vainīgi pie tā, kas ar mums notiek. Lai cik tas skarbi arī neizklausītos, visas nedarbu putras lielākoties vāram mēs paši, nevis augstāk minētie iemesli un personas. Taču uz putras izstēbšanu un kļūdu atzīšanu nebūt neesam tik naski. Protams, ka vieglāk ir vainot visus citus savās nedienās, taču ir viens "bet" visticamāk tās arī turpināsies tik ilgi, kamēr mēs neķersimies klāt paši sev un nepapreparēsim savu rīcību kā zem mikroskopa, jo diemžēl, tas ir vienīgais veids kā samazināt iespējamību, ka uzkāpsim uz viena un tā paša grābekļa atkal un atkal. Tas gan nenozīmē, ka vienmēr un visur sevi jākritizē, taču objektīva un veselīga paškritika, kas neaprobežojas ar žēlošanos un citu cilvēku nervu bojāšanu, ar laiku nesīs augļus. Protams, neviens jau nav naivs, lai ticētu tam, ka grābekļi, kam uzkpāpt kādreiz aptrūksies, bet, ja tie katreiz būs citur nomaskējušies, uzduršanās ir saprotama, taču, ja visu laiku notiek kāpšana uz viena un tā paša grābekļa, tad kaut kas nav kārtībā nevis ar vidi, bet gan pašu cilvēku.