Šķēle atgriežas politikā. Ko Latvijas vēlētājiem varētu ieteiktu Kants

Nu jau kādu laciņu mūsu mazās valstiņas plašsaziņas līdzekļus burtiski taranē ziņas, ka Tautas partijas «tēvs» Andris Šķēle atgriežas politikā. Saprotams, arī šoreiz –lai strādātu un izvestu Latviju no krīzes. To pašu valsti, kuras ekonomiku viņš salīdzināja ar krupi, kuru jāmet siltā ūdenī, nevis jāvāra. Šobrīd gan krupis peldas ledus ūdenī un ir sastindzis. Taču pat kārtīgs astotās klases skolēns, kurš mācījies zooloģiju, zina, ka vardes, tostarp, krupji ir abinieki. Tas nozīmē – līdz ko ūdens kļūs siltāks, tā asinis viņa dzīslās sāks atkal riņķot, un pie mēreni siltas temperatūras tas pat sāks kurkstēt tā, ka nedzirdēt to nebūs iespējams. Lai tā notiktu, ūdens ir nedaudz jāpasilda. Un tieši tas ir ministru, deputātu un citu «svarīgo» cilvēku uzdevums. Tieši viņiem ir jāsasilda pavards, no tā uzsils ūdens, un krupis tajā pamodīsies pats. Bakstīt ar koku nevajadzēs. Šeit ir tikai viens jautājums – vai Šķēli vajag laist pie šī pavarda kurināšanas? Jo pastāv risks, ka iekuram domātos zarus šis kungs varētu palikt zem kāda cita, piemēram, sava uzņēmuma pavarda.

Melnajiem briļļu rāmjiem kustoties vien, TV raidījumā reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns apbalvoja, ka minētais personāžs jau vienreiz mūsu mazo valstiņu no krīzes esot izvedis. Ministra viedokli jau apšaubīt nav jēgas, jo ko gan viņam citu teikt – kā nekā, iespējams tieši pateicoties Šķēlem, viņš ir tur, kur ir un tādas smalkas brilles var atļauties.
Šķēle patiesi iespējams ir labākais Latvijas «shēmotājs», tikai nekas neliecina, ka shēmas tiktu bīdītas manā, manas mammas, darba kolēģu un citu Latvijas iedzīvotāju labā. Tas, ka politiskajās reklāmās īsi pirms vēlēšanām viņš būs glīti uzprišināts, un runās skaistus vārdus, vēl nenozīmē, ka tie materializēsies darbos. Bet, atšķirībā no jaunpienācējiem, Šķele politikā ir sabijis tik ilgi, ka par viņu var spiest pēc darbiem, un, lai mēs pēc gada atkal nebūtu pie sasistas siles, bet ar misteru «Kampēju» priekšgalā, vēlētājiem jābalso atbildīgi.

Kā raksta Im. Kants «Apgaismība ir iziešana no nepilngadības, kurā cilvēks atrodas savas vainas dēļ. Nepilngadība ir nespēja lietot savu sapratni bez cita vadības.» Viņš kā nepilngadības iemeslus min slinkumu un gļēvumu, un, ja to attiecina uz mūsdienu vidējo vēlētāju, Kants ir trāpījis desmitniekā. Rodas iespaids, ka mēs vairāk ticam solījumiem, kas pirms vēlēšanām birst kā no pārpilnības raga, nekā mazliet piepūlamies un paanalizējam to cilvēku darbu, kuru sejas jau esam redzējuši četrus, astoņus, divpadsmit un astoņpadsmit gadus klīstam pa Saeimu, Ministru kabinetu un Rīgas pili. Arī Šķēli patiesībā var pieskaitīt pie varas gaiteņu mēbelēm, pat ar pamatīgu apdilumu. Tādēļ vērtēt viņu pirms vēlēšanām kā baltu lapu būtu vislielākā tumsonība, ko Latvijas vēlētāji varētu izdarīt, pierādot savu nepilngadību. Un, kā zināms, nepilngadīgajiem vienmēr ir aizbildņi – labāki vai sliktāki. Un esot par aizbilstamo, esam šo cilvēku varā. Taču atšķirībā no adoptēta bērna, mēs, vēlētāji, varam izvēlēties!