Par attiecībām un zābakiem

Pirms nedēļas no kurpnieka atnesu divus zābakus – praktiskus un vienkāršus ādas un «glamūrīgus» un nepraktiskus ne- ādas zābakus, kurus kārtējo reizi steigā biju nopirkusi par pēdējā pāra cenām. Atstāju zābakus koridorā, apsēdos uz gultas malas un sāku domāt gan par attiecībām ar cilvēkiem, gan zābakiem – kurus vilkt labāk. Bet daudz sarežģītāks jautājums ir par attiecībām jeb kā izdarīt pareizo izvēli starp tukšu «glamūru» un pelēcīgu praktiskumu?
Lai cik tas dīvaini nebūtu, bet tieši mani zābaki man netiešā veidā deva atbildi uz to, jo nākamajā rītā lija lietus un es nedomājot uzvilku melnos ādas zābakus, atļaujot sudrabkrāsas spicpurņiem vēl kādu laiku koridora kaktā sabūt. Vai kājas būs siltumā un nepaliks mitras, tas bija galvenais jautājums, un tieši tajā mirklī par eksterjeru tik daudz nemaz ar nedomāju. Līdzīgi taču ir ar cilvēkiem. Ja gribam draugus, paziņas vai mīļoto cilvēku kā līdzekli, tad arī nākas samierināties, ka lietū kājas samirks jeb attiecību terminoloģijā runājot, brīdī, kad cilvēks būs visvairāk nepieciešams, viņš pazudīs. Īsāk sakot, nekādu pleciņu uz kura paraudāt nebūs. Ja cilvēkam morāle un sirdsapziņa tomēr nav tie vārdi, ko jāmeklē svešvārdu, terminu vai rudimentu vārdnīcā, tad arī formālu iemeslu visticamāk varēs sagaidīt, proti – esmu aizņemts, man nav laika utt. Taču izvēloties šo personu par draugu vai mīļoto cilvēku, ir jārēķinās, ka attiecības būs virspusējas un uz simbiozi labākajā, bet parazītismu sliktākajā gadījumā balstītas. Īsāk sakot, vilšanās ir neizbēgama. Protams, pastāv arī izņēmuma gadījumi, jo ir cilvēki, kas lētos dermatīna zābakus valkā ilgi. Taču tie nekad nesniegs tādu stabilitāti kā ādas zābaki, neatkarīgi no tā, vai skaisti un ar puķēm, vai pavisam vienkārši. Taču pēc šķiršanās no desmit latiem – par katru no zābakiem pa pieciem latiem, es sapratu, ka nepraktiskos zābakus vairāk nelabošu, jo no tā nav jēgas, it īpaši tagad, kad jācenšas taupīt. Protams vēl, arī ādas zābakiem ir ne mazums problēmu, taču tās ir sekundāras, jo netraucē pildnīt to pamatfunkciju – pasargāt manas 36 izmēra kājiņas no samirkšanas. Tādēļ mazos melnos puszābakus uz remontu nesīšu kādu laiku, līdz varēšu atļauties nopirkt vēl kādu ādas zābaku pāri.
Lai cik triviāli analoģija ar zābakiem arī neizklausītos, cilvēciskajās attiecībās notiek tieši tas pats. Taču dažkārt, kad kājas izmirkušas un iesnas klāt, mēs esam aizmiruši, ka paši šos zābakus izvēlējāmies, neviens taču tos nedz pirkt, nedz vilkt nespieda. Man patīk tā apziņa, ka mums tomēr ir izvēle, tikai galvenais ir izvēlēties pareizo variantu.

Šķēle atgriežas politikā. Ko Latvijas vēlētājiem varētu ieteiktu Kants

Nu jau kādu laciņu mūsu mazās valstiņas plašsaziņas līdzekļus burtiski taranē ziņas, ka Tautas partijas «tēvs» Andris Šķēle atgriežas politikā. Saprotams, arī šoreiz –lai strādātu un izvestu Latviju no krīzes. To pašu valsti, kuras ekonomiku viņš salīdzināja ar krupi, kuru jāmet siltā ūdenī, nevis jāvāra. Šobrīd gan krupis peldas ledus ūdenī un ir sastindzis. Taču pat kārtīgs astotās klases skolēns, kurš mācījies zooloģiju, zina, ka vardes, tostarp, krupji ir abinieki. Tas nozīmē – līdz ko ūdens kļūs siltāks, tā asinis viņa dzīslās sāks atkal riņķot, un pie mēreni siltas temperatūras tas pat sāks kurkstēt tā, ka nedzirdēt to nebūs iespējams. Lai tā notiktu, ūdens ir nedaudz jāpasilda. Un tieši tas ir ministru, deputātu un citu «svarīgo» cilvēku uzdevums. Tieši viņiem ir jāsasilda pavards, no tā uzsils ūdens, un krupis tajā pamodīsies pats. Bakstīt ar koku nevajadzēs. Šeit ir tikai viens jautājums – vai Šķēli vajag laist pie šī pavarda kurināšanas? Jo pastāv risks, ka iekuram domātos zarus šis kungs varētu palikt zem kāda cita, piemēram, sava uzņēmuma pavarda.

Melnajiem briļļu rāmjiem kustoties vien, TV raidījumā reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns apbalvoja, ka minētais personāžs jau vienreiz mūsu mazo valstiņu no krīzes esot izvedis. Ministra viedokli jau apšaubīt nav jēgas, jo ko gan viņam citu teikt – kā nekā, iespējams tieši pateicoties Šķēlem, viņš ir tur, kur ir un tādas smalkas brilles var atļauties.
Šķēle patiesi iespējams ir labākais Latvijas «shēmotājs», tikai nekas neliecina, ka shēmas tiktu bīdītas manā, manas mammas, darba kolēģu un citu Latvijas iedzīvotāju labā. Tas, ka politiskajās reklāmās īsi pirms vēlēšanām viņš būs glīti uzprišināts, un runās skaistus vārdus, vēl nenozīmē, ka tie materializēsies darbos. Bet, atšķirībā no jaunpienācējiem, Šķele politikā ir sabijis tik ilgi, ka par viņu var spiest pēc darbiem, un, lai mēs pēc gada atkal nebūtu pie sasistas siles, bet ar misteru «Kampēju» priekšgalā, vēlētājiem jābalso atbildīgi.

Kā raksta Im. Kants «Apgaismība ir iziešana no nepilngadības, kurā cilvēks atrodas savas vainas dēļ. Nepilngadība ir nespēja lietot savu sapratni bez cita vadības.» Viņš kā nepilngadības iemeslus min slinkumu un gļēvumu, un, ja to attiecina uz mūsdienu vidējo vēlētāju, Kants ir trāpījis desmitniekā. Rodas iespaids, ka mēs vairāk ticam solījumiem, kas pirms vēlēšanām birst kā no pārpilnības raga, nekā mazliet piepūlamies un paanalizējam to cilvēku darbu, kuru sejas jau esam redzējuši četrus, astoņus, divpadsmit un astoņpadsmit gadus klīstam pa Saeimu, Ministru kabinetu un Rīgas pili. Arī Šķēli patiesībā var pieskaitīt pie varas gaiteņu mēbelēm, pat ar pamatīgu apdilumu. Tādēļ vērtēt viņu pirms vēlēšanām kā baltu lapu būtu vislielākā tumsonība, ko Latvijas vēlētāji varētu izdarīt, pierādot savu nepilngadību. Un, kā zināms, nepilngadīgajiem vienmēr ir aizbildņi – labāki vai sliktāki. Un esot par aizbilstamo, esam šo cilvēku varā. Taču atšķirībā no adoptēta bērna, mēs, vēlētāji, varam izvēlēties!

Esam jaunu vērtību rašanās procesā. Cerams.

Vispārēja vērtību krīze un neīsta kristīgā morāle, un nevis deflācija vai bezdarbs ir tās lietas, kas visspilgtāk raksturo esošo situāciju. Protams, arī pēdējās divas lietas, tāpat kā vēl citi ekonomiskie un sociālie faktori, ir, to noliegt neviens negrasās. Taču, ja meklējam atbildi uz jautājumu, «kāpēc?» un nemeklējam vainu ASV ekonomikas «burbuļa» plīšanā, kas radīja problēmas Rietumeiropā un pamatīgas nepatikšanas mazajā valstiņā pie Baltijas jūras, bet gan paskatamies tikai uz cilvēkiem, kas mums ir apkārt, daudz kas parādās pavisam citādāk.

Pirms vairāk kā simts gadiem Fridrihs Nīče, ar skarbas metaforas palīdzību, pirmais pievērsa uzmanību tam, kas patiesībā notiek baznīcās. Nekas nav mainījies arī šodien. Būšana par krietnu kristieti un Dieva kalpu lielākoties nozīmē būt par pauninieku ar desmit somām katrā rokā. Tās līdz augšai piebāztas ar bezjēdzīgiem rituāliem, rožu kroņu ceremonijām, nemaz nerunājot par visu «svēto» vārdu iegaumēšanas, kuru tā sauktajām tradicionālajām konfesijām netrūkst. Ir gan Svētais Augustīns, gan Svētais Pēteris un gan jau arī kādā citā galā ir pa kādam Mihailam ar, kas saprotams, ir nemazāk svēts par citiem. Un tad vēl Dievmāte, kas brauc debesīs. Nav brīnums, ka šajā burzmā vienam nabaga mirstīgam cilvēkam aizmirstās, ka tur pa vidu arī ir tāds Dievs vai Jēzus Kristus. Šeit gan varētu iebilst, ka neba nu visi cilvēki iet uz baznīcu un uzskata sevi par kristiešiem. Taču tik ilgi dzīvojot kultūrā, kurā visas vērtības ir tieši aizgūtas no kristietības un sabiedrībā pat nereti netiek nošķirts, kas ir ar kristietību, un kas tomēr nav saistīts. Līdz ar to mēs visi, gribam vai negribam, esam vairāk vai mazāk ieprogrammēti ar šo vērtību apziņu. Kas to zina, ja kāds atsauktos Fridriha Nīčes aicinājumam pārvērtēt vērtības, kaut kas būtu savādāk, bet šobrīd – kā ir tā, ir. It kā kaut kādas normas pastāv, bet tajā pašā laikā tās tiek pārkāptas bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem.

Manu pārliecību par bezvērtībām vēl vairāk nostiprināja šī vakara raidījuma «Nekā personīga» sižets par «Parex» bankas pārņemšanu. «Lielie cilvēki» bez jebkādām sirdsapziņas mokām ieguldīja n-tos miljonus šajā iestādē, protams, budžeta un nodokļu maksātāju naudu, lai KĀDS tos aši knaši izņemtu. Tas bija pagājušā gada beigās, bet šovasar nāca sekas. Ļoti smagas. Valsts izdevumi bija jāsamazina par 500 miljoniem latu un tad nu tik grieza – pensionāriem, skolotājiem un visiem tiem, kurus šai valstij būtu jāaizsargā. Nešaubos, ka Godmani, «Nasing Špešal» un citus zvērus murgi nemoka par šiem nedarbiem un Kalvīša kungu ne tik. Lai gan viņu es vēl saprastu, viņam pirmkārt būtu jāuztraucas par lieko svaru, kas labajos gados uzauga tikpat ātri kā inflācija.

Un tieši šeit arī izpaužas vērtību neesamība un pierādās vien tas, ka daudzus gadsimtus esošās vērtības ir pārstājušas darboties. Nost ar līdzcietību, tā vietā – katrs pa sevi un būt miljonāram, kaut lai pārējie desmit tūkstoši un vēl vairāk tautiešu un netautiešu «sprāgst» badā. Man gribētos zināt, vai šiem cilvēkiem nederdzās savos glaunajos džipos braucot redzēt daudzos ubagus, bomžus un salīkušās večiņas, kurām jāizvēlas, vai nopirkt zāles, mazi vai tomēr labāk samaksāt par apkuri. Bet tādēļ jau laikam radīti arī tonētie stikli, lai braucot jaunākajā X6, nenāktos to visu redzēt.

Ja es būtu optimiste, es ķertos pie Poruka kā pēdējā salmiņa, jo viņš savā agrīnajā darbā «Nākotnes reliģija» norāda, ka ateisms( kuru man gribētos definēt kā absolūtāko bezvērtību esamību) nav nekas ilgstošs. Tas ir pārejas posms no vienas reliģijas uz otru, un kā zināms, katra reliģija nes līdzi sev arī jaunu skatījumu uz vērtībām. Ja Porukam ir taisnība, tad mums vēl ir cerība.