Pašreizējā Latvijas situācijas diagnoze. Praktiskais Kants. Verdziskā apziņa.

Nē, es neesmu no tiem, kuri ar vienkāršiem vārdiem spēj paskaidrot sarežģītās Imanuela Kanta filozofiskās idejas, transcendences un visu pārējo pavisam vienkārši, nu tā, lai visi saprot.
Atzīšos godīgi, nekad neesmu arī to mēģinājusi. No Imanuela Kanta intelektuālā mantojuma pīrāga es esmu nokodusi tikai tik daudz, cik man vajag un cik spēju sagremot. Mans kumoss ir viņa ne tik kantiskais raksts „Kas ir apgaismība”. Ģeniāli vienkāršs un praktiski trāpīgs ir šis filozofiskās domas milža mazais sacerējums.
Mana mīļākā vieta tajā ir pirmā rindkopa: „Apgaismība ir iziešana no nepilngadības, kurā cilvēks atrodas savas vainas dēļ. Nepilngadība ir nespēja lietot savu sapratni bez cita vadības.” It kā vienkārši vārdi, taču tajā pašā laikā tik uzrunājoši. Kants kā tāds prāta ķirurgs, pēc tā rūpīgas izpreparēšanas, dod diagnozi- a) mums visiem ir sapratne, bet ne visi to lieto; b) ja tu nelietosi savu prāti pats, to vadīs kāds cits.
Kāpēc es to rakstu? Jo man liekas, ka Latvijas cilvēku lielākā problēma, vismaz daļas, ir tieši nespēja kvalitatīvi lietot savu sapratni, ieslēgt kritiskās domāšanas sarkano pogu un rūpīgi vētīt, visu, kas notiek apkārt. Liela daļa dzīvo nepilngadības tumsā. No vienas puses tajā it kā ne visai labi jūtas, bet tajā pašā laikā, neko nav gatavi darīt, lai situāciju mainītu.
Jā, mums patīk kurnēt, ka atkal tiek celti elektrības tarifi, kāda institūcija izšķērdē naudu bezjēgā un cik slikti mēs dzīvojam, it īpaši pensionāri. Bet tajā pašā laikā, neviens nav gatavs ko mainīt, pat ne tādā līmenī, lai „patītu atpakaļ filmu”, ejot pie vēlēšanu urnām. Vēl kā tagad atceros atbildes, ko cilvēki man sniedza, kad lūdzu komentēt savu izvēli 10.Saeimas vēlēšanās. Kāds vēlēja par Valdi Dombrovski, jo redzējis viņu televizorā, bet pārējos deputātus un partiju sarakstus redzēja pirmo reizi, cits nobalsoja tāpat kā kaimiņš, bet vēl kāds noticēja populismam, ka līdz ar „Saskaņas centra” nākšanu pie varas mūs atdos Krievijai, un to pieļaut nedrīkstot. Tik nereālas, man pat gribētos teikt, sirreālas, atbildes sniedza cilvēki, kuri šajā zemē pabijuši vairākus desmitus gadu. Nekā citādāk, kā sava saprāta nelietošanu „saimniecībā” to nosaukt nevar. Ja mēs gribam, lai ievēlētie deputāti un viņu ieceltie ministri strādā atbildīgi, tādiem savā izvēlē jākļūst arī mums pašiem, jo pretējā gadījumā nekas mainīsies. Tikai tad, kad politiķi sapratīs, ka vēlētāji visam seko līdzi, atceras un „tur roku uz pulsa”, iespējams, būs spiesti rīkoties atbildīgāk, ja gribēs Jēkaba ielas 11 nama krēslus deldēt vēl vienu četrgadi.
Pirms nedēļas biju „Vienotības” pasākumā, kurā tās līderi jau runāja par gatavošanos pašvaldību vēlēšanām 2013. gadā. Tikpat laicīgiem vajadzētu būt arī vēlētājiem, atceroties ne tikai smaidīgo politiķi uz priekšvēlēšanu plakāta, bet paturēt prātā arī nedarbus, muldēšanas, solījumu nepildīšanas un savtīgu interešu realizēšanu uzreiz pēc nokļūšanas „pie siles”. Priekšvēlēšanu kampaņas es aicinu uztvert kā pariju centienus un labās gribas žestu bezdarba samazināšanas virzienā, jo šajā laikā pie darbiem vai vismaz papildus šeptētm tiek saujiņa cilvēku, nopelnot pāris latus kaut vai dalot bukletus.
Taču nekādā gadījumā to nedrīkst uztvert nekritiski un balsot par smukākajiem, vairāksolītājiem un murkšķētājiem, kuri dievojās, ka nodokļus necels un pensijas nesamazinās. Bet līdz ko Saeimā iekšā, tā aste gaisā un „čau!”, kādas vairs tur vēlētāju intereses, pensijas un nodokļu necelšana. Vēl 27.februāra „Nekā personīga” Valdis Dombrovkis kaut kā pilnīgi sviestaini centās izlocīties, atbildot uz jautājumiem par solījumiem necelt nodokļus. Izrādās, ka tos, kurus solījuši necelt, pagaidām necelšot, bet tos citus gan. Ka tik pēc mēneša šie nodokļi atkal nekļūst par tiem nodokļiem.
Interesanti zināt, ko valdošā kliķe teiks mazinot pensijas- mēs nesolījām pensijas nesamazināt šādi, bet, ka to darīsim citādāk, nu gan neko neteicām. Īsāk sakot, mūs gaida kārtējā vāvuļošana. Un cienījamie vēlētāji, lūdzu, negāniet valdību un Saeimu, kad tā atkal ķersies pie pensiju mazināšanas, jo jūs, jā tieši jūs, nevis Motopeles no Marsa, šīs personālijas tur salikāt. Ikvienam, kurš balsoja par pašlaik pie varas grožiem esošajiem spēkiem, ir jāņem vērā, ka jūs akceptējāt šo virzības kursu un rīcību pensiju mazināšanā, un devāt zaļo gaismu to darīt vēlreiz. Tamdēļ čīkstēšana, ka „šitie nelieši atkal grasās mazināt pensijas” ir nevietā, ja reiz paši iedevāt viņiem šīs tiesības. Politiķi jau sen ir sapratuši, ka vēlētājs ir žēlsirdīgs (lietoju šo vārdu, lai neteiktu skarbāk) un līdz nākamajām vēlēšanām būs atkal visu aizmirsis. Un kamēr mēs aizmirsīsim, tikmēr dzīvosim nepilngadības tumsā vēl ilgi ņaudot kā melni kaķi tumšā naktī. Varam bļaut, cik gribam, bet tāpat mūs neviens neredz.
Savukārt manis pieteiktā verdziskā apziņa ir kā katalizators jeb šajā gadījumā nepilngadības efekta pastiprinātājs, važas, no kurām atsvabināties ir grūti. Latvieši tik ilgi ir bijuši zem „jūga”, ka, nonākot brīvībā, mēs vairs nespējam dzīvot normāli. Šeit nāk prātā Platona „Valstī” piedāvātā analoģija ar alu. Cilvēki, kuri visu mūžu pavadījuši tumšā alā un redzējuši tikai ēnas uz sienām, to sāk uztvert kā realitāti, un izkļūstot no alas, tie grib atpakaļ tajā. Īsāk sakot, viņiem nevajadzētu mākoņus, puķes, zāli un pat ne mobilos telefonus. Viņu īstā pasaule ir tur- tumšajā alā. Tāpat arī mums. Gribas stingro roku, kas skalda un valda pār mums, neliek pašiem domāt un piepūlēties, dzīvojot „Miera un pieticības zemē”.
Ak, jel, aizmirstiet! Tā ir utopija! Fridrihs Nīče ir pārrēķinājies, norādot, ka kristietība ir iznīcinājusi cilvēka dabisko egoismu. Tas nekur nav pazudis, vienkārši, tāpat kā ļoti daudzas lietas kristīgajā kultūrā, arī egoisms ir ieņēmis jaunus, divkosīgus apveidus.

Par attiecībām un zābakiem

Pirms nedēļas no kurpnieka atnesu divus zābakus – praktiskus un vienkāršus ādas un «glamūrīgus» un nepraktiskus ne- ādas zābakus, kurus kārtējo reizi steigā biju nopirkusi par pēdējā pāra cenām. Atstāju zābakus koridorā, apsēdos uz gultas malas un sāku domāt gan par attiecībām ar cilvēkiem, gan zābakiem – kurus vilkt labāk. Bet daudz sarežģītāks jautājums ir par attiecībām jeb kā izdarīt pareizo izvēli starp tukšu «glamūru» un pelēcīgu praktiskumu?
Lai cik tas dīvaini nebūtu, bet tieši mani zābaki man netiešā veidā deva atbildi uz to, jo nākamajā rītā lija lietus un es nedomājot uzvilku melnos ādas zābakus, atļaujot sudrabkrāsas spicpurņiem vēl kādu laiku koridora kaktā sabūt. Vai kājas būs siltumā un nepaliks mitras, tas bija galvenais jautājums, un tieši tajā mirklī par eksterjeru tik daudz nemaz ar nedomāju. Līdzīgi taču ir ar cilvēkiem. Ja gribam draugus, paziņas vai mīļoto cilvēku kā līdzekli, tad arī nākas samierināties, ka lietū kājas samirks jeb attiecību terminoloģijā runājot, brīdī, kad cilvēks būs visvairāk nepieciešams, viņš pazudīs. Īsāk sakot, nekādu pleciņu uz kura paraudāt nebūs. Ja cilvēkam morāle un sirdsapziņa tomēr nav tie vārdi, ko jāmeklē svešvārdu, terminu vai rudimentu vārdnīcā, tad arī formālu iemeslu visticamāk varēs sagaidīt, proti – esmu aizņemts, man nav laika utt. Taču izvēloties šo personu par draugu vai mīļoto cilvēku, ir jārēķinās, ka attiecības būs virspusējas un uz simbiozi labākajā, bet parazītismu sliktākajā gadījumā balstītas. Īsāk sakot, vilšanās ir neizbēgama. Protams, pastāv arī izņēmuma gadījumi, jo ir cilvēki, kas lētos dermatīna zābakus valkā ilgi. Taču tie nekad nesniegs tādu stabilitāti kā ādas zābaki, neatkarīgi no tā, vai skaisti un ar puķēm, vai pavisam vienkārši. Taču pēc šķiršanās no desmit latiem – par katru no zābakiem pa pieciem latiem, es sapratu, ka nepraktiskos zābakus vairāk nelabošu, jo no tā nav jēgas, it īpaši tagad, kad jācenšas taupīt. Protams vēl, arī ādas zābakiem ir ne mazums problēmu, taču tās ir sekundāras, jo netraucē pildnīt to pamatfunkciju – pasargāt manas 36 izmēra kājiņas no samirkšanas. Tādēļ mazos melnos puszābakus uz remontu nesīšu kādu laiku, līdz varēšu atļauties nopirkt vēl kādu ādas zābaku pāri.
Lai cik triviāli analoģija ar zābakiem arī neizklausītos, cilvēciskajās attiecībās notiek tieši tas pats. Taču dažkārt, kad kājas izmirkušas un iesnas klāt, mēs esam aizmiruši, ka paši šos zābakus izvēlējāmies, neviens taču tos nedz pirkt, nedz vilkt nespieda. Man patīk tā apziņa, ka mums tomēr ir izvēle, tikai galvenais ir izvēlēties pareizo variantu.

Šķēle atgriežas politikā. Ko Latvijas vēlētājiem varētu ieteiktu Kants

Nu jau kādu laciņu mūsu mazās valstiņas plašsaziņas līdzekļus burtiski taranē ziņas, ka Tautas partijas «tēvs» Andris Šķēle atgriežas politikā. Saprotams, arī šoreiz –lai strādātu un izvestu Latviju no krīzes. To pašu valsti, kuras ekonomiku viņš salīdzināja ar krupi, kuru jāmet siltā ūdenī, nevis jāvāra. Šobrīd gan krupis peldas ledus ūdenī un ir sastindzis. Taču pat kārtīgs astotās klases skolēns, kurš mācījies zooloģiju, zina, ka vardes, tostarp, krupji ir abinieki. Tas nozīmē – līdz ko ūdens kļūs siltāks, tā asinis viņa dzīslās sāks atkal riņķot, un pie mēreni siltas temperatūras tas pat sāks kurkstēt tā, ka nedzirdēt to nebūs iespējams. Lai tā notiktu, ūdens ir nedaudz jāpasilda. Un tieši tas ir ministru, deputātu un citu «svarīgo» cilvēku uzdevums. Tieši viņiem ir jāsasilda pavards, no tā uzsils ūdens, un krupis tajā pamodīsies pats. Bakstīt ar koku nevajadzēs. Šeit ir tikai viens jautājums – vai Šķēli vajag laist pie šī pavarda kurināšanas? Jo pastāv risks, ka iekuram domātos zarus šis kungs varētu palikt zem kāda cita, piemēram, sava uzņēmuma pavarda.

Melnajiem briļļu rāmjiem kustoties vien, TV raidījumā reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns apbalvoja, ka minētais personāžs jau vienreiz mūsu mazo valstiņu no krīzes esot izvedis. Ministra viedokli jau apšaubīt nav jēgas, jo ko gan viņam citu teikt – kā nekā, iespējams tieši pateicoties Šķēlem, viņš ir tur, kur ir un tādas smalkas brilles var atļauties.
Šķēle patiesi iespējams ir labākais Latvijas «shēmotājs», tikai nekas neliecina, ka shēmas tiktu bīdītas manā, manas mammas, darba kolēģu un citu Latvijas iedzīvotāju labā. Tas, ka politiskajās reklāmās īsi pirms vēlēšanām viņš būs glīti uzprišināts, un runās skaistus vārdus, vēl nenozīmē, ka tie materializēsies darbos. Bet, atšķirībā no jaunpienācējiem, Šķele politikā ir sabijis tik ilgi, ka par viņu var spiest pēc darbiem, un, lai mēs pēc gada atkal nebūtu pie sasistas siles, bet ar misteru «Kampēju» priekšgalā, vēlētājiem jābalso atbildīgi.

Kā raksta Im. Kants «Apgaismība ir iziešana no nepilngadības, kurā cilvēks atrodas savas vainas dēļ. Nepilngadība ir nespēja lietot savu sapratni bez cita vadības.» Viņš kā nepilngadības iemeslus min slinkumu un gļēvumu, un, ja to attiecina uz mūsdienu vidējo vēlētāju, Kants ir trāpījis desmitniekā. Rodas iespaids, ka mēs vairāk ticam solījumiem, kas pirms vēlēšanām birst kā no pārpilnības raga, nekā mazliet piepūlamies un paanalizējam to cilvēku darbu, kuru sejas jau esam redzējuši četrus, astoņus, divpadsmit un astoņpadsmit gadus klīstam pa Saeimu, Ministru kabinetu un Rīgas pili. Arī Šķēli patiesībā var pieskaitīt pie varas gaiteņu mēbelēm, pat ar pamatīgu apdilumu. Tādēļ vērtēt viņu pirms vēlēšanām kā baltu lapu būtu vislielākā tumsonība, ko Latvijas vēlētāji varētu izdarīt, pierādot savu nepilngadību. Un, kā zināms, nepilngadīgajiem vienmēr ir aizbildņi – labāki vai sliktāki. Un esot par aizbilstamo, esam šo cilvēku varā. Taču atšķirībā no adoptēta bērna, mēs, vēlētāji, varam izvēlēties!

Esam jaunu vērtību rašanās procesā. Cerams.

Vispārēja vērtību krīze un neīsta kristīgā morāle, un nevis deflācija vai bezdarbs ir tās lietas, kas visspilgtāk raksturo esošo situāciju. Protams, arī pēdējās divas lietas, tāpat kā vēl citi ekonomiskie un sociālie faktori, ir, to noliegt neviens negrasās. Taču, ja meklējam atbildi uz jautājumu, «kāpēc?» un nemeklējam vainu ASV ekonomikas «burbuļa» plīšanā, kas radīja problēmas Rietumeiropā un pamatīgas nepatikšanas mazajā valstiņā pie Baltijas jūras, bet gan paskatamies tikai uz cilvēkiem, kas mums ir apkārt, daudz kas parādās pavisam citādāk.

Pirms vairāk kā simts gadiem Fridrihs Nīče, ar skarbas metaforas palīdzību, pirmais pievērsa uzmanību tam, kas patiesībā notiek baznīcās. Nekas nav mainījies arī šodien. Būšana par krietnu kristieti un Dieva kalpu lielākoties nozīmē būt par pauninieku ar desmit somām katrā rokā. Tās līdz augšai piebāztas ar bezjēdzīgiem rituāliem, rožu kroņu ceremonijām, nemaz nerunājot par visu «svēto» vārdu iegaumēšanas, kuru tā sauktajām tradicionālajām konfesijām netrūkst. Ir gan Svētais Augustīns, gan Svētais Pēteris un gan jau arī kādā citā galā ir pa kādam Mihailam ar, kas saprotams, ir nemazāk svēts par citiem. Un tad vēl Dievmāte, kas brauc debesīs. Nav brīnums, ka šajā burzmā vienam nabaga mirstīgam cilvēkam aizmirstās, ka tur pa vidu arī ir tāds Dievs vai Jēzus Kristus. Šeit gan varētu iebilst, ka neba nu visi cilvēki iet uz baznīcu un uzskata sevi par kristiešiem. Taču tik ilgi dzīvojot kultūrā, kurā visas vērtības ir tieši aizgūtas no kristietības un sabiedrībā pat nereti netiek nošķirts, kas ir ar kristietību, un kas tomēr nav saistīts. Līdz ar to mēs visi, gribam vai negribam, esam vairāk vai mazāk ieprogrammēti ar šo vērtību apziņu. Kas to zina, ja kāds atsauktos Fridriha Nīčes aicinājumam pārvērtēt vērtības, kaut kas būtu savādāk, bet šobrīd – kā ir tā, ir. It kā kaut kādas normas pastāv, bet tajā pašā laikā tās tiek pārkāptas bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem.

Manu pārliecību par bezvērtībām vēl vairāk nostiprināja šī vakara raidījuma «Nekā personīga» sižets par «Parex» bankas pārņemšanu. «Lielie cilvēki» bez jebkādām sirdsapziņas mokām ieguldīja n-tos miljonus šajā iestādē, protams, budžeta un nodokļu maksātāju naudu, lai KĀDS tos aši knaši izņemtu. Tas bija pagājušā gada beigās, bet šovasar nāca sekas. Ļoti smagas. Valsts izdevumi bija jāsamazina par 500 miljoniem latu un tad nu tik grieza – pensionāriem, skolotājiem un visiem tiem, kurus šai valstij būtu jāaizsargā. Nešaubos, ka Godmani, «Nasing Špešal» un citus zvērus murgi nemoka par šiem nedarbiem un Kalvīša kungu ne tik. Lai gan viņu es vēl saprastu, viņam pirmkārt būtu jāuztraucas par lieko svaru, kas labajos gados uzauga tikpat ātri kā inflācija.

Un tieši šeit arī izpaužas vērtību neesamība un pierādās vien tas, ka daudzus gadsimtus esošās vērtības ir pārstājušas darboties. Nost ar līdzcietību, tā vietā – katrs pa sevi un būt miljonāram, kaut lai pārējie desmit tūkstoši un vēl vairāk tautiešu un netautiešu «sprāgst» badā. Man gribētos zināt, vai šiem cilvēkiem nederdzās savos glaunajos džipos braucot redzēt daudzos ubagus, bomžus un salīkušās večiņas, kurām jāizvēlas, vai nopirkt zāles, mazi vai tomēr labāk samaksāt par apkuri. Bet tādēļ jau laikam radīti arī tonētie stikli, lai braucot jaunākajā X6, nenāktos to visu redzēt.

Ja es būtu optimiste, es ķertos pie Poruka kā pēdējā salmiņa, jo viņš savā agrīnajā darbā «Nākotnes reliģija» norāda, ka ateisms( kuru man gribētos definēt kā absolūtāko bezvērtību esamību) nav nekas ilgstošs. Tas ir pārejas posms no vienas reliģijas uz otru, un kā zināms, katra reliģija nes līdzi sev arī jaunu skatījumu uz vērtībām. Ja Porukam ir taisnība, tad mums vēl ir cerība.

dubultās grāmatvedības morāle..

Senie latvieši patiesībā ir bijuši varen apķērīgi un visas lietas par un ap cilvēciskajām attiecībām spējuši ietērpt trāpīgos frazioloģosmos. Pēdējā laikā man bieži nāk prātā" cita acī redz skabargu, bet savā baļķi neredz.." diemžēl arī mūsdienās ir cilvēki, kuriem acis mudž no baļķiem, bet tā vietā viņi drošticamības labad svešās acīs skabargas ar lupu meklē. Nav jau tā, ka kāds ir dikten ļauns un to vien dara, kā svešos kažokos utis meklē, vienkārši dzīve un savstarpējā komunikācija bez otra cilvēka rīcības un iespējamās motivācijas izvērtējuma vienkārši nav iespējama. Taču tik maz ir to cilvēkbērnu, kuri arī sevi spēj tik sīki un gribētos teikt arī objektīvi spēj izanalizēt.Un tajā mirklī rodas arī manis definētā dubultās morāles grāmatvedība. Mēs katrs pats sev esam pats labākais.. būtu dīvaini, ja tā nebūtu.. taču ne par to ir šis stāsts. Tieši tādēļ ir tik grūti arī atzīt savas kļūdas un to, ka nevienmēr "sliktais viņš/a" nelabvēlīgie laikapstākļie un likteņa pirksts ir vainīgi pie tā, kas ar mums notiek. Lai cik tas skarbi arī neizklausītos, visas nedarbu putras lielākoties vāram mēs paši, nevis augstāk minētie iemesli un personas. Taču uz putras izstēbšanu un kļūdu atzīšanu nebūt neesam tik naski. Protams, ka vieglāk ir vainot visus citus savās nedienās, taču ir viens "bet" visticamāk tās arī turpināsies tik ilgi, kamēr mēs neķersimies klāt paši sev un nepapreparēsim savu rīcību kā zem mikroskopa, jo diemžēl, tas ir vienīgais veids kā samazināt iespējamību, ka uzkāpsim uz viena un tā paša grābekļa atkal un atkal. Tas gan nenozīmē, ka vienmēr un visur sevi jākritizē, taču objektīva un veselīga paškritika, kas neaprobežojas ar žēlošanos un citu cilvēku nervu bojāšanu, ar laiku nesīs augļus. Protams, neviens jau nav naivs, lai ticētu tam, ka grābekļi, kam uzkpāpt kādreiz aptrūksies, bet, ja tie katreiz būs citur nomaskējušies, uzduršanās ir saprotama, taču, ja visu laiku notiek kāpšana uz viena un tā paša grābekļa, tad kaut kas nav kārtībā nevis ar vidi, bet gan pašu cilvēku.

Grābekļu teorija

Lai kā arī mēs necenstos izvairīties, apsolītos "nekad" tomēr kāpjam uz viena un tā paša grābekļa atkal un atkal.

Morālā aizsargsistēma

Mūsu organisms ir tik pilnīga sistēma, ka tā funkcionēšanas pamatprincipus kā analoģijas var izmantot gandrīz ikvienā situācijā. Domājot, par to, kas tad nosaka mūsu morālo pozīciju, nonācu pie dīvaina salīdzinājuma par grādīgo dzērienu, gremošanas sistēmas un cilvēka morālās pozīcijas kopsakarībām.
Pirmo reizi tā pa krietno piedzeroties, deviņiem no desmit ir pamatīgākā vemšana vai citādas ne visai patīkamas sajūtas. Organisms brīdina smadzenes, ka ir saindējies un kaut kas jādara lietas labā! Šāda aizsargreakcija ir tikai normāla, tāpat kā kauns, ja esi rīkojies nepareizi, neētiski utt. Lai cik dīvaini arī neliktos, šīs sajūtas nav nekas slikts, jo parāda, ka cilvēkam ir kaut kādi principi, izpratne par vērtībām un pareizas un nepareizas rīcības attiecībām. Sliktāk ir tad, ja nav ne mazāko pašpārmetumu, kauna vai sirdsapziņas mokas. Tas ir tāpat kā mazāko paģiru neesamība pēc kārtīga kodiena, kas liecina, ka organisms ir pieradis pie indēšanas un vairāk nesignalizē, ka ir slikti!
Neviens nav perfekts, un kāja uz nedarbiem paslīd katram. Citam biežāk, citam retāk. Tas ir tikai normāli un piedodami, ja pēc šādiem pasākumiem nosacīti vainīgajam tomēr ir morālā vemšana kauna vai citu sajūtu formā. Tādos brīžos ir svarīgi, lai blakus ir kāds, kas palīdz nostāties uz ceļa un turpināt doties pareizajā virzienā. Bet, ja kauna sajūta ir izzudusi, tas vien liecina, ka indivīda morālās sistēmas aizsardzība ir iznīcināta un mirusi.

Šādās situācijās nav vērts tērēt laiku cenšoties to reanimēt, atliek vien pierakstīt nāves iestāšanās laiku. Ciniski, bet nav vērts tērēt laiku un nervus cenšoties atdzīvināt mirušo, ja pat ārsti kādā brīdī atslēdz aparātus un elektrošoka aparātu vairāk neuzlādē. Lai cik tas smagi arī nebūtu, ir jāsaprot, ka tur vairs nekas nav līdzams un ir jādodas tālāk, jo ,iespējams, tieši tajā brīdi palīdzība būs nepieciešama kādam citam.

Morāle: Nav vērts tērēt laiku ar morāli mirušu cilvēku, ja reanimēšanas iespējas ir izsmeltas!

Ir muļķīgi cerēt, ka cilvēks kādreiz labosies un kļūs savādāks! Protams, ikviens ir pelnījis otru un pat trešo iespēju, taču ir jāsaprot, kuram to dod un kuram pagriezt muguru un doties tālāk!